Iesaku

Velss M. Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana. Iesaku, jo šajā grāmatā pilnīgi katrā lappusē sastopama kāda vērtīga doma, atziņa. Turklāt, grāmatu lasot,  netālu turiet blociņu, kurā ierakstīt vērtīgākās atziņas, lai doma nepazūd, var pie tās atgriezties, kad grāmata būs jānodod.
Valentīna
                  Grāmatu sāku lasīt pēc Valentīnas ieteikuma. Nu ko, pilnīgi piekrītu! Arī doma par pierakstu veikšanu ir noderīga, diemžēl... esmu par slinku, lai to darītu. Nav pārspīlēts, ka interesanta ir katra lappuse. Mēģināšu to raksturot, caurskatot lapu pēc lapas :
1.nodaļas 1.lpp. "Kamēr mēs mēģinām izprast savas dzīves neveiksmes, mums gadās uzklausīt uzvarošu kristiešu liecības, kuri gandrīz nekad nerunā par negatīvas pieredzes gadījumiem pēc savas pievēršanās ticībai. Šķiet, ka viņu dzīves ir vienīgi uzvaru, pateicības un spēka pārpilnas! Tāpēc daudzi no mums, laikam ritot, sāk uzskatīt sevi par kaut kādiem anormāliem ticīgajiem - vājiem ļaudīm, kuri nepastāv ticībā..."
1. nod. nākošā lpp. "Bieži vien kristiešu nemieru un neapmierinātību izraisa nevis pašas problēmas, bet gan viņu nemitīgie pašizziņas un pašpārbaudes mēģinājumi. Viņi pārdomā, kas gan ar viņiem nav kārtībā, ja Dievs to visu pieļauj..."
1.nod. nākošā lpp. "Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt arī ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos - viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas."
                 Te ir tikai atsevišķi mani izvēlētie citāti (kādam noteikti tie būs citi), bet grāmatā ir ...147.lpp. Ir vērts lasīt!
Ingūna

Bartelemī D. Dievs un tā attēls. Grāmata man palīdzēja Dievu iepazīt daudz, daudz vairāk kā jebkad iepriekš. Vairāk kā tas bijis citās grāmatās, klausītajos sprediķos.
Māra 

Klauds H. Dziedinošās pārmaiņas. Mūsu dzīvēs reizēm ir lietas, kas traucē, bet īsti nesaprotam, kādas tieši. Šī grāmata palīdzēja ieraudzīt ievainojumus un Dievs dziedināja.
Sarmīte

Viennozīmīgi  - Viljams P.Jangs "Būda". Pārsteidzoši...
Ingūna

Pirmā grāmata par Latvijas sievietēm, to liecības - Kristīne Zonne. Divpadsmit stāsti
Vijolīte

Klausena R. Asaras pārvēršas dimantos. Otrais pasaules karš vācu meitenē radījis paniskas bailes no krieviem. Piedzīvota pilsētu bombardēšana, bēgļa gaitas, bads, pazemojums, sāpes. Pieaugot bailes kļūst par fobiju, ko pārvarēt palīdz tikai Dievs, dāvājot piedošanu pāri darītājiem.
Ingūna

Brīnišķīga grāmatiņa bērniem un ne tikai ... Rozentāls L. Balonu sapulce 
Reiz dzīvoja ļoti bagāts Kurmis. Viņam piederēja daudz zemes, ko viņš ieguva, rokot ejas. Atšķirībā no citiem kurmjiem viņš zemi sastūma nevis virszemē, bet milzīgā pazemes alā. Zemi viņš rūpīgi sasaiņoja paciņās un tirgoja pret saknītēm citiem kurmjiem. Pieprasījums pēc zemes bija labs, jo kurmjiem bieži kaut kas brūk un nojūk. Kādu dienu notika kaut kas, kas satricināja visu kurmju dzīvi. Milzīgs satricinājums bija dzirdams virspusē. Kurmji sūtīja virszemē savu izlūku, lai tas paskatās, kas noticis. Kad tas atgriezās, viņš pastāstīja, ka nu viņš ir kļuvis redzīgs. Kāds viņu bija pacēlis gaisā, spļāvis acīs, uzlicis tam rokas, tad pēkšņi viss kļuvis saskatāms.  Tas, kurš viņu paņēmis rokās esot bijis Jēzus, bet satricinājums bijis no tā, ka Viņš ir atnācis. Kurmji to noklausījās un viņus pārņēma satraukums. Jo pēkšņi viņu vidū bija kāds, kurš redz. Viņi redzīgo kurmi aizdzina, lai netraucē citiem ar savu redzēšanu dzīvot. Bet redzēšanas sērga jau bija izplatījusies kurmju pasaulē. Aizvien vairāki sāka redzēt un aizvien vairāki tika aizdzīti prom, līdz palicis bija tikai viens – bagātais Kurmis. Nu viņam vienam piederēja viss zem zemes, bet… nekas viņu vairs neiepriecināja. Viņš sadūšojās un izlīda virspusē un nokļuva pasaulē, kur visi redz. Pasaulē, kuras gaisma ir Jēzus. Bija tik labi, Kurmim likās, ka nu viņam pieder debesis. „Tā arī ir,” garām ejot teica Jēzus un paņēma no kurmja vienu saknīti.
Ingūna

Stāstu grāmatiņa bērniem. Ļoti iesaku visiem ! Sirsnīgi, mīļi. Kaže D. Grāmata par prieku :) :) :) :) :)
Stāstiņš par briesmoni. Kādā lielā jūrā dzīvoja milzīgs un nejauks briesmonis. Viņam ļoti patika, ka jūrā visi no viņa ļoti baidās. Kādu reizi briesmonim gribējās jaunus piedzīvojumus, tāpēc viņš izkāpa no jūras un devās pa ceļu taisni uz priekšu. Ceļā viņš satika policistu. Policistam aiz bailēm no briesmoņa sāka trīcēt bikses un izkrita pistole, viņš metās bēgt. Tālāk ejot, briesmonis satika spēkavīru, kas nāca no trenažieru zāles, viņam mati aiz bailēm saslējās stāvus un viņš metās bēgt. ”Ho, ho, ho” smējās briesmonis un nopriecājās, kad satika vēl kādu, ko varētu nobiedēt - mazu meiteni. Bet meitene nebaidījās no viņa nu nemaz. ”Kāpēc tu nebaidies?” briesmonis prasīja meitenei. „Tāpēc, ka man ir draugs, kas daudz lielāks un stiprāks par tevi, viņš mani sargā un viņu sauc Jēzus Kristus”. Briesmonis metās bēgt, viņš aši skrēja atpakaļ uz jūru, uz visdziļāko tās nostūri, jo viņš ļoti baidījās sastapt Viņu, kas ir daudz lielāks un stiprāks.
Ingūna

Grāmatiņa pusaudžiemAtrodi ceļu! :) :)
Stāsts par suni, neredzīga cilvēka pavadoni. Ieskatam stilā viens no stāstiņiem. Saimnieks jūt, ka suns vairs neuzvedas kā parasti, ka viņš vairs nepriecājas, kad tiek saukts, ka viņš ik pa laikam iesmilkstas aiz sāpēm, kas rodas, ja grib pakustināt asti. Saimnieks lūdz Dievu par sava suņa veselību, viņš pārdzīvo, ka suns jūtas vientuļš, ieslēgts savu sāpju varā. Suņa slimība rosina saimnieku pārdomām - kā cilvēki pārdzīvo vientulību? Vientulību piedzīvo vecāki cilvēki, kas ir nenodarbināti un jūtas citu aizmirsti. Vientulību var piedzīvot arī tad, kad apkārt cilvēku pūļi, arī atvaļinājumā esot, brīvdienās, svētku dienās. Bet mēs varam palīdzēt vientuļajiem. Palīdzēt atrast Jēzu. Būdams Jēzus draugs cilvēks nav vientuļš. 
Ingūna

Vēl viena jauka grāmatiņa bērniem - Lukeido M. Tu esi mans :) :) :) :) 
Snīpulis dzīvoja sīkaliņu ciemā. Viņu un visus sīkaliņus no koka bija veidojis meistars Elijs. Dažreiz sīkaliņi darīja muļķības. Viena no tādām reizēm bija, kad sīkaliņš Taks pārnesa no tirgotavas skaistu kārbu. Viņš lepojās ar to, bet kāds cits sīkaliņš pateica, ka viņa kārba esot jaukāka. Nu Taks aizgāja un nopirka arī bumbu, bet atkal kādam bija kas vairāk un sākās īsts mantu krāšanas trakums. Visi pirka kārbas un bumbas un bumbas un kārbas un visi ar tām lielījās, ejot pa ielu. Bija pat tā, ka sāka uzskatīt – labiem sīkaliņiem ir daudz mantas un sliktiem sīkaliņiem maz mantas. Visi gribēja būt labi sīkaliņi. Tad kādam ienāca prātā, ka, ja pakāpsies kalnā ar savu mantu kaudzi, tad tā izskatīsies lielāka un tad vēl vairāki viņu cienīs. Arī Snīpulis bija aizrāvies ar mantu krāšanas trakumu un arī viņš piedalījās kalnā kāpšanā. Bet aiz milzīgā mantu kalna nesaskatīja ceļu un novirzījās sāņus. Snīpulis nepamanīja, kā nokļuva pie Elija mājas, pie sliekšņa tam aizķērās kāja un ar visām mantām viņš iekrita Elija darbnīcā. „Rādās tu staigā apkārt ar smagu nastu” teica Elijs. „Tu domāji, ka jo vairāk tev ir mantu, jo tu esi labāks un laimīgāks,” Elijs pieveda Snīpuli pie loga un rādīja, kā citi sīkaliņas cenšas uztrausties kalnā ar milzīgām mantu kaudzēm. ”Vai viņi izskatās laimīgi? Tu neticēji, ka es tevi darīšu laimīgu, tu domāji, ka tās būs kārbas un bumbas, vai ne? Bet tas nekas, tik un tā tu man esi dārgums. Tu esi mans un es mīlu tevi.”
Ingūna

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana