Valentīna
Grāmatu sāku lasīt pēc Valentīnas ieteikuma. Nu ko, pilnīgi piekrītu! Arī doma par pierakstu veikšanu ir noderīga, diemžēl... esmu par slinku, lai to darītu. Nav pārspīlēts, ka interesanta ir katra lappuse. Mēģināšu to raksturot, caurskatot lapu pēc lapas :
1.nodaļas 1.lpp. "Kamēr mēs mēģinām izprast savas dzīves neveiksmes, mums gadās uzklausīt uzvarošu kristiešu liecības, kuri gandrīz nekad nerunā par negatīvas pieredzes gadījumiem pēc savas pievēršanās ticībai. Šķiet, ka viņu dzīves ir vienīgi uzvaru, pateicības un spēka pārpilnas! Tāpēc daudzi no mums, laikam ritot, sāk uzskatīt sevi par kaut kādiem anormāliem ticīgajiem - vājiem ļaudīm, kuri nepastāv ticībā..."
1. nod. nākošā lpp. "Bieži vien kristiešu nemieru un neapmierinātību izraisa nevis pašas problēmas, bet gan viņu nemitīgie pašizziņas un pašpārbaudes mēģinājumi. Viņi pārdomā, kas gan ar viņiem nav kārtībā, ja Dievs to visu pieļauj..."
1.nod. nākošā lpp. "Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt arī ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos - viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas."
Te ir tikai atsevišķi mani izvēlētie citāti (kādam noteikti tie būs citi), bet grāmatā ir ...147.lpp. Ir vērts lasīt!
Ingūna
Bartelemī D. Dievs un tā attēls. Grāmata man palīdzēja Dievu iepazīt daudz, daudz vairāk kā jebkad iepriekš. Vairāk kā tas bijis citās grāmatās, klausītajos sprediķos.
Māra
Klauds H. Dziedinošās pārmaiņas. Mūsu dzīvēs reizēm ir lietas, kas traucē, bet īsti nesaprotam, kādas tieši. Šī grāmata palīdzēja ieraudzīt ievainojumus un Dievs dziedināja.
Sarmīte
Viennozīmīgi - Viljams P.Jangs "Būda". Pārsteidzoši...
Ingūna
Pirmā grāmata par Latvijas sievietēm, to liecības - Kristīne Zonne. Divpadsmit stāsti
Vijolīte
Klausena R. Asaras pārvēršas dimantos. Otrais pasaules karš vācu meitenē radījis paniskas bailes no krieviem. Piedzīvota pilsētu bombardēšana, bēgļa gaitas, bads, pazemojums, sāpes. Pieaugot bailes kļūst par fobiju, ko pārvarēt palīdz tikai Dievs, dāvājot piedošanu pāri darītājiem.
Ingūna
Brīnišķīga grāmatiņa bērniem un ne tikai ... Rozentāls L. Balonu sapulce
Reiz dzīvoja ļoti bagāts Kurmis. Viņam piederēja daudz
zemes, ko viņš ieguva, rokot ejas. Atšķirībā no citiem kurmjiem viņš zemi
sastūma nevis virszemē, bet milzīgā pazemes alā. Zemi viņš rūpīgi sasaiņoja
paciņās un tirgoja pret saknītēm citiem kurmjiem. Pieprasījums pēc zemes bija
labs, jo kurmjiem bieži kaut kas brūk un nojūk. Kādu dienu notika kaut kas, kas
satricināja visu kurmju dzīvi. Milzīgs satricinājums bija dzirdams virspusē.
Kurmji sūtīja virszemē savu izlūku, lai tas paskatās, kas noticis. Kad tas
atgriezās, viņš pastāstīja, ka nu viņš ir kļuvis redzīgs. Kāds viņu bija
pacēlis gaisā, spļāvis acīs, uzlicis tam rokas, tad pēkšņi viss kļuvis saskatāms. Tas, kurš viņu paņēmis rokās
esot bijis Jēzus, bet satricinājums bijis no tā, ka Viņš ir atnācis. Kurmji to
noklausījās un viņus pārņēma satraukums. Jo pēkšņi viņu vidū bija kāds, kurš
redz. Viņi redzīgo kurmi aizdzina, lai netraucē citiem ar savu redzēšanu
dzīvot. Bet redzēšanas sērga jau bija izplatījusies kurmju pasaulē. Aizvien vairāki
sāka redzēt un aizvien vairāki tika aizdzīti prom, līdz palicis bija tikai
viens – bagātais Kurmis. Nu viņam vienam piederēja viss zem zemes, bet… nekas
viņu vairs neiepriecināja. Viņš sadūšojās un izlīda virspusē un nokļuva
pasaulē, kur visi redz. Pasaulē, kuras gaisma ir Jēzus. Bija tik labi, Kurmim
likās, ka nu viņam pieder debesis. „Tā arī ir,” garām ejot teica Jēzus un paņēma no kurmja
vienu saknīti.
Ingūna
Stāstu grāmatiņa bērniem. Ļoti iesaku visiem ! Sirsnīgi, mīļi. Kaže D. Grāmata par prieku :) :) :) :) :)
Stāstiņš par briesmoni. Kādā lielā jūrā dzīvoja milzīgs un nejauks briesmonis. Viņam
ļoti patika, ka jūrā visi no viņa ļoti baidās. Kādu reizi briesmonim gribējās
jaunus piedzīvojumus, tāpēc viņš izkāpa no jūras un devās pa ceļu taisni uz
priekšu. Ceļā viņš satika policistu. Policistam aiz bailēm no briesmoņa sāka
trīcēt bikses un izkrita pistole, viņš metās bēgt. Tālāk ejot, briesmonis
satika spēkavīru, kas nāca no trenažieru zāles, viņam mati aiz bailēm
saslējās stāvus un viņš metās bēgt. ”Ho, ho, ho” smējās briesmonis un
nopriecājās, kad satika vēl kādu, ko varētu nobiedēt - mazu meiteni. Bet meitene
nebaidījās no viņa nu nemaz. ”Kāpēc tu nebaidies?” briesmonis prasīja meitenei.
„Tāpēc, ka man ir draugs, kas daudz lielāks un stiprāks par tevi, viņš mani
sargā un viņu sauc Jēzus Kristus”. Briesmonis metās bēgt, viņš aši skrēja
atpakaļ uz jūru, uz visdziļāko tās nostūri, jo viņš ļoti baidījās sastapt Viņu,
kas ir daudz lielāks un stiprāks.
Ingūna
Grāmatiņa pusaudžiem - Atrodi ceļu! :) :)
Stāsts par suni, neredzīga cilvēka pavadoni. Ieskatam stilā viens no stāstiņiem. Saimnieks jūt, ka suns vairs neuzvedas kā parasti, ka viņš vairs nepriecājas,
kad tiek saukts, ka viņš ik pa laikam iesmilkstas aiz sāpēm, kas rodas, ja grib
pakustināt asti. Saimnieks lūdz Dievu par sava suņa veselību, viņš pārdzīvo, ka suns
jūtas vientuļš, ieslēgts savu sāpju varā. Suņa slimība rosina saimnieku pārdomām - kā cilvēki pārdzīvo vientulību?
Vientulību piedzīvo vecāki cilvēki, kas ir nenodarbināti un jūtas citu
aizmirsti. Vientulību var piedzīvot arī tad, kad apkārt cilvēku pūļi, arī atvaļinājumā esot, brīvdienās, svētku dienās. Bet mēs varam palīdzēt
vientuļajiem. Palīdzēt atrast Jēzu. Būdams Jēzus draugs cilvēks nav vientuļš.
Ingūna
Vēl viena jauka grāmatiņa bērniem - Lukeido M. Tu esi mans :) :) :) :)
Snīpulis dzīvoja sīkaliņu ciemā. Viņu un visus sīkaliņus no
koka bija veidojis meistars Elijs. Dažreiz sīkaliņi darīja muļķības. Viena no
tādām reizēm bija, kad sīkaliņš Taks pārnesa no tirgotavas skaistu kārbu. Viņš
lepojās ar to, bet kāds cits sīkaliņš pateica, ka viņa kārba esot jaukāka. Nu
Taks aizgāja un nopirka arī bumbu, bet atkal kādam bija kas vairāk un sākās
īsts mantu krāšanas trakums. Visi pirka kārbas un bumbas un bumbas un kārbas un
visi ar tām lielījās, ejot pa ielu. Bija pat tā, ka sāka uzskatīt – labiem
sīkaliņiem ir daudz mantas un sliktiem sīkaliņiem maz mantas. Visi gribēja būt
labi sīkaliņi. Tad kādam ienāca prātā, ka, ja pakāpsies kalnā ar savu mantu
kaudzi, tad tā izskatīsies lielāka un tad vēl vairāki viņu cienīs. Arī Snīpulis
bija aizrāvies ar mantu krāšanas trakumu un arī viņš piedalījās kalnā kāpšanā. Bet
aiz milzīgā mantu kalna nesaskatīja ceļu un novirzījās sāņus. Snīpulis
nepamanīja, kā nokļuva pie Elija mājas, pie sliekšņa tam aizķērās kāja un ar
visām mantām viņš iekrita Elija darbnīcā. „Rādās tu staigā apkārt ar smagu
nastu” teica Elijs. „Tu domāji, ka jo vairāk tev ir mantu, jo tu esi labāks un
laimīgāks,” Elijs pieveda Snīpuli pie loga un rādīja, kā citi sīkaliņas cenšas
uztrausties kalnā ar milzīgām mantu kaudzēm. ”Vai viņi izskatās laimīgi? Tu
neticēji, ka es tevi darīšu laimīgu, tu domāji, ka tās būs kārbas un bumbas,
vai ne? Bet tas nekas, tik un tā tu man esi dārgums. Tu esi mans un es mīlu
tevi.”
Ingūna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.